Viena no manām draudzenēm nesen man pastāstīja par kādu neaizmirstamu stundu viņas meitas skolas klasē. Viņi mācījās par Salemas raganu tiesas prāvām un viņu skolotājs teicis, ka viņi spēlēs šādu spēli: "Es nākšu un iečukstēšu katram no jums ausī, vai jūs esat ragana vai parasta persona . Jūsu mērķis ir izveidot pēc iespējas lielāku grupu, kurā NAV raganas. Beigās, tā grupa kurā tiks atrasta kaut viena ragana, saņems nesekmīgu atzīmi." Tīņi sāka pratināt un presēt viens otru. Izveidojās viena diezgan liela grupa, taču lielākā daļa skolēnu sadalījās mazās, ekskluzīvās grupās, atgrūžot ikvienu, kas, viņuprāt, radīja pat mazākās aizdomas. "Labi," teica skolotājs. "Jums ir savas grupas. Laiks noskaidrot, kuri paliks nesekmīgi. Visas raganas, lūdzu, paceliet rokas." Neviens roku nepacēla... Bērni bija neizpratnē un teica skolotājam, ka viņš ir sajaucis spēli. "Vai es? Vai kāda Salemā bija īsta ragana? Vai arī visi vienkārši ticēja tam, ko viņiem teica?&q
